Pietrūkst melleņu asiņu violetie pirkstu gali,pietrūkst pasaules skaņa,kad to dzirdi caur telts pārvalku.Pietrūkst smilšu graudiņi skropstās,matos un apakšveļā.Pietrūkst ugunskura dūmu smaka,kas iesūcas džinsu kabatās,piedurknēs un rītdienās.Pietrūkst jūras vējš,pļavas vējš,meža vējš un ceļavējš.Pietrūkst saules atspīdumi,plankumi un apdegumi.Pietrūkst plikas pēdas un plikas domas.Pietrūkst bites,sienāži un ļoti,ļoti mazliet pat zirnekļi.Pilsēta,tu man nepatīc.Gribu vasaras,guļammaisus,nebeidzamus horizontus,rīta rasas dzeršanu no vīna glāzēm un zvaigžņu košļāšanu skaidrās naktīs.Būs.Būs.

__________________________________________________________________________

Un vispār.

Reizēm šķiet,ka nākotni var redzēt cigarešu špīdošajos galos,negaisa mākoņus noēst ar karoti un cilvēku sirdis sagriezt daiviņās,sajaukt ar tekilu un izdzert,nolaizot asaras no vaigiem.

Šis nebija no labajiem vakariem.Kenijs bija izgājis piecus ierastos raundus pa Madame Moustache,bet joprojām nekas īpašs nebija noticis,viena uzņemta bilde aifounā (poza nr.67 no “Šokolādes” ainas laivā),daži čuksti un smiekli aiz muguras,kurus viņš pēdējo gadu laikā jau bija beidzis ievērot un četras izdzertas Jack Daniels glāzes, no kurām visas bija tīra ābolu sula viskija glāzē,tikai,lai radītu attiecīgo iespaidu.Bārmeņiem nebija iebildumu spēlēt šīs dzērienu spēlītes,jo viņa atrašanās šajā vietā katru vakaru nu jau bija kļuvusi par sava veida firmas zīmi,kas vismaz mazliet palielināja apmeklētāju pieplūdumu un ābolu sulas patēriņu.Kenijs ar perfekti noslīpēto,garlaikoto skatienu vērās savā viskija glāzē,un,pēc manevriskas glāzes pasmaržošanas (poļu āboli,laikam) un paskalošanas,izdzēra atlikušo sulu vienā rāvienā.Nolicis glāzi uz letes, Konijs ieslīga pārdomās.Tikai viena bilde aifounā.Kāds sakars.Kas te šodien par cilvēkiem savākušies.Neviens lūgums pēc autogrāfa,piedāvājums pārgulēt no simpātiskas sievietes (ja neskaita to vienu bez pāris zobiem,kas ar šausmīgu akcentu centās nodziedāt “Joe Le Taxi” un pārliecināt,ka viņus satikšanās ir liktenis),neviens jauns darba piedāvājums,pat ne seksuāli mājieni no vīriešiem,nekā.Sūdīgi.Tā,cigaretes.Jāaiziet uzpīpēt cigaretes.Slikts vakars.Slikts.

Izgājis cauri dūmu mākoņiem,viņš apsēdās savā iecienītajā vietā pīpētavas stūrī,pie spoguļu sienas,lai vairāk cilvēki varētu redzēt viņa atspulgu.Kenijs vienmēr ir zinājis,ka viņa kreisā sejas puse izskatās pievilcīgāk par labo,tāpēc,veroties cauri plastmasas briļļu stikliem uz miglainajiem cilvēku pūļiem,viņš pret spoguli bija pavērsis tieši kreiso pusi,tādējādi dodot pasaulei iespēju apskatīt viņa skaistāko sejas daļu divas reizes.Kenijs nebija idiots.Viss bija kārtīgi aprēķināts un izplānots.Piecas reizes nedēļā,ap deviņiem vakarā, viņš devās uz Madame Moustache un izdzēra sešas ābolu sulas glāzes.Piektdienu vakaros viņš pat reizēm atļāvās paprasīt dubulto-single malt-ābolu sulu.Ar ledu.Īsto.Pārējo nedēļas laiku Kenijs pavadīja rūpīgi gatavojoties šiem vakariem.Visām viņa drēbēm bija jābūt perfektā stāvoklī,plastmasas brillēm pēc iespējas dabiskākām,matiem nevīžīgi sajauktiem (šis prasīja vismaz 3 h gatavošanos katru dienu),kurpēm nedaudz nobružātām un melnajam acu zīmulim neuzkrītošam,bet pamanāmam.Visgrūtāk bija sākt pīpēt cigaretes,jo tās viņam vienmēr uzdzinušas riebumu,bet tā ir ļoti nozīmīga imidža sastāvdaļa,tāpēc viņš bija gatavs iet pāri līķiem un plaušām,lai mākslīgi izraisītu cigarešu atkarību.Un tas izdevās.Gandrīz.Grūtāk gan gāja ar ābolu sulu,kuru viņš litriem patērēja katru nedēļu,tomēr,iegooglojot,viņš nebija atradis nevienu nāves gadījumu,kuru būtu izraisījusi ābolu sulas pārdozēšana,tāpēc viņš apņēmīgi turpināja to dzert,par spīti smejošiem ābolu karuseļiem murgos.

Ja neskaita pāris veiktās plastiskās operācijas,Kenijs jau kopš pusaudža gadiem apzinājās,ka ir līdzīgs Džonijam Depam.Tas bija acīmredzami,jo viņš astoņpadmsit gadu vecumā bija tāda paša garuma.Pēcāk viņš gan izstiepās par diviem centimetriem,bet mierināja sevi ar domu,ka Deps uz vecumu vienkārši ir sarāvies.Viņš nebija vecs Deps,nē,Konijs bija Džonijs jaunības gados.Tā,ap divdesmit pieci.Ar ūsām,brillēm un indiāņu rokassprādzītēm ap roku.Pirmo reizi savu neparasto līdzību viņš saskatīja,kad noskatījās “Edvardu Šķērroci”.Kenijs sēdēja apstulbis,atceroties bērnības nebeidzamo apsēstību ar dārza šķērēm.Pēcāk,noskatoties pāris krievu raidījumus par dvēseļu sadalīšanos un pārdzimšanu,Kenijam vairs nebija šaubu – viņā ir iemiesojusies daļa Džonija Depa dvēseles.Kad viņš pēdējā vidusskolas gada laikā sāka imitēt Depa ģērbšanās stilu,klasesbiedru reakcija nebija īpaši pateicīga,tomēr viņam tas nerūpēja.Kenijs bija atradis sevi.

Kāds viņu bakstīja.Kenijs nepacietīgi nodzēsa cigareti un pagriezās.Tur stāvēja bariņš meiteņu,kas neizskatījās vecākas par piecpadsmit.Kenijs no sajūsmas gandrīz aizrijās.Tādas viņam patika,pietiekami jaunas,lai noticētu tam,ka šajā pagrīdes klubā tiešām atrodas Džonijs Deps un pietiekami vecas,lai padraiskotos.Konijs noskremšļojās un savā vissamtainākajā balss tonī (“Izvirtulis”) laipni atbildēja uz aicinājumu parakstīties uz brūnacainās meitenes vēdera,kad pēkšņi kāds viņu pagrūda.Strauji pagriežoties,viņš ieraudzīja muskuļotu čali un pēcāk viņa dūri.Tumsa.

_____________________________________________________________________________________________________________________________

Jellem riebās viņa darbs.Protams,caur ērkšķiem uz rozēm,bet tāpat.Tīrīšana nebija viņa mīļākā nodarbe,kur nu vēl,ja tas jādara traku cilvēku ielenkumā.Stumdams ratiņus ar dezinfekcijas līdzekļiem,viņš palūkojās caur plastmasas stikliem uz kafejnīcu.Izskatījās,ka tur atkal ir pilnīgs haoss.Kā parasti.Ieinteresēts,Jelle pavēra durvis un uzskrēja tieši virsū vīrietim ar rētaino seju.Jelle viņu jau bija ievērojis agrāk,katru reizi,kad viņš gāja garām kafejnīcai,rētainis tur atradās un viens pats staigāja apkārt,runādams ar sevi,kas,protams, šajā iestādē nebija nekas neparasts, un dzerdams slimnīcas piedāvāto kompotu.Jelle bija dzirdējis,ka vīrietis sev divdesmit gadu vecumā,bez nekāda acīmredzama iemesla bija sagraizījis seju ar dārza šķērēm un kopš tā laika jau sešpadsmit gadus atradies šeit.Izskatījās,ka vīrietis ir uztraukts,jo izmisīgi kliedza,košļādams ledenes kociņu un rādīja uz stūri,kurā sēdēja vecs vīrietis ratiņkrēslā.Jelle aši aizcirta durvis un steidzās tālāk.Psihene.Nav brīnums,ka viņam katru dienu murgos rādās zombiji,ja nākas pavadīt laiku šādā vidē.Jāpamet šis darbs.Jelle pieliecās,lai paņemtu podu tīrāmo līdzekli,kad no viņa kabats izkrita salvete ar uzrakstu “FROM JOHNNY DEPP WITH LOVE”.Jelle pāris sekundes blenza uz papīra gabalu,bet pēc tam pakratīja galvu un uzmeta to virsū avīžu kaudzei.Būs,ar ko tīrīt logus.

Do you wanna play a game
In a lollipop rain
I’ll hide,you’ll seek
And you’ll never find me

I ‘m the sound of the silence
I’m the smell of the rain
I ‘m all of the words,you didn ‘t say

I’m in your lungs and between your legs
I’m the air that you breathe and the blood in your meat
I’m your personal Jesus,your dreams and your thoughts
I’m your secret about whom you’re ashamed since your birth

When you look in the mirror
Tell me watch you see
Is it your face
Or is it just me
You’re never alone
I’m behind your back
Laughing bout’ everything you try to track

2 + 2 = 4,un?

“Mūžu dzīvo,mūžu mācies” teica Ainārs Šlesers un kaktuss,nokāpjot no ezīša.Dzīve ir skola,mēs esam skolnieki,Dievs ir direktors,Buda mācību pārzinis un Vanga skolas dežurante.Ir pagājis pusgads kopš es pabeidzu vidusskolu (drīzāk viņa pabeidza mani,teiksim tā) un visu šo gadu laikā mani pa zinību takām ir vadājuši vismaz piecdesmit dažādi skolotāji.Sākot no Zvaigžņu Karu Jodas un Tinkija Vinkija piecu gadu vecumā,turpinot ar bērnudārza auklītēm,kuras bija liecinieces manai pirmajai košļeņu papīrīšu gredzenu laulībai un neskaitāmiem apēstiem sniega vīriem,un tad jau sākumskolas skolotājām,kuras savā ziņā bija mini-mammas,kas pieradušas vairākus gadus no vietas uzslavēt ārstu rokrakstu cienīgos hieroglifus kladēs un iecietīgi smaidīt,kad popielās peldkostīmos dziedam Spice Girls dziesmas,tā turpinot līdz pat vidusskolai,kad skolotājs nu jau bija vairāk kā persona,ar kuru var diskutēt,kuru cienīt un respektēt,bet tajā pašā laikā nejust nekādus sirdsapziņas pārmetumus,kad izlaidumā kopā dejojiet pie Prodigy.

Jebkurā gadījumā,īpaši pēdējos skolas gados sāku saprast,cik liela nozīme ir skolotāja profesijai un,cik maz tā tiek cienīta un novērtēta no valsts un sabiedrības puses.Vecāki uztraucas par to,cik ļoti bērnus ietekmē internets,TV un datorspēles,bet tajā pašā laikā neiedomājas,cik ļoti liela vara ir cilvēkiem,kuri viņu bērnam piecas dienas nedēļā stāsta savu patiesību,kuru viņam ir jāpieņem kā vienīgo un īsto.Un,ja vēl šīs zinības viņam pasniedz cilvēki,kas nav tam piemēroti,tas var atstāt neizdzēšamas sekas uz visu atlikušo mūžu.Es domāju,ka mēs visi piekrītam,ka skolotāja profesijai būtu jābūt prestižai,tādai,par kuras pārstāvjiem kļūst cilvēki,kuriem tas ir asinīs – mācīt.Es šo rakstu,jo esmu iepazinusi pārāk daudz skolotājus,kuri,iespējams,lieliski pārzin savu jomu,bet vienkārši neprot to pasniegt.Viena lieta ir būt speciālistam savā jomā,cita – mācēt par to saprotami un interesanti pastāstīt arī citiem.Bet šādi cilvēki ir retums un tas,ka atalgojums šai profesijai mūsu valstī ir tik niecīgs, ir spļāviens sejā visiem – gan tiem,kas varbūt vēlētos kļūt par šīs profesijas pārstāvjiem,bet saprot,ka nespēs uzturēt ģimeni,gan visiem bērniem,kuriem divpadsmit savus dzīves gadus nāksies pavadīt,smeļoties zinības no nepareizajiem avotiem.

Stāstu no savas pieredzes,bet savos skolas gados esmu sastapusies ar  abām galējībām – pasniedzējiem,kas iedvesmo un attīsta tevī interesi par mācību priekšmetu pat tad,ja tev viņš nepadodas un tādiem,kas sagraus visu vēlmi mācīties tikai ar savu attieksmi.

Man,personīgi,ir sagadījies tā,ka vienmēr nav paveicies ar matemātikas skolotājiem.Neteikšu,ka man ir izcili eksakts prāts,bet jau kopš pamatskolas visus manus centienus kaut mazliet izprast skaitļu ķīseli ir sagrāvuši skolotāji,kas tā vietā,lai palīdzētu vai nu atklāti ņirgājas,vai vienkārši atņem jebkādas cerības,ka man šis priekšmets kādreiz varētu padoties.Un vienā brīdī tu vienkārši nolaid rokas un nolem,ka viss – es laikam esmu stulba matemātikā un tā ir mana vaina,nav jēgas nemaz censties,dzīvošu uz sešiniekiem un matemātikas stundas pavadīšu,ēdot Piena tortiljas ar Undīni.Ja katrs jauns bērns atnāk uz skolu kā balta lapa,tad visi mani matemātikas skolotāji manu lapu ir sakošļājuši un norijuši.

Un tad ir tie otri skolotāji,tie,kas iedvesmo un,kuru dzīves misija ir mācīt.Es pat lieliskus skolotājus pielīdzinātu dieviem – iedomājieties,cik liela vara ir viņu rokās un,cik daudz bērnus un jauniešus viņi katru gadu apmāca,iedvesmo un izmaina uz labo pusi – tikai pateicoties tam,ka viņi mīl savu darbu.Un,ja tu kaut vienam no šiem skolotājiem pajautāsi par netaisnīgo atalgojumu,atbildes vietā saņemsi smaidu un to,ka simtiem izskoloti un laimīgi bērni sniedz lielāku laimi nekā simtiem latu.Un,kur ir taisnība šajā gadījumā?

Ak,vai,un,protams,es nesaku,ka skolnieki ir cukurgailīši un zelta gabaliņi.Daudz kas ir atkarīgs arī no tā,cik ļoti tu pats vēlies saņemt zināšanas,bet kāda jēga sēdēt kā sūklim Bobam ananāsā,gatavam uzsūkt visas zināšanu jūras,ja skolotājs tev tās nesniedz?Un jūs taču piekritīsiet,ka ir pasniedzēji,kuru stundās cilvēki košļā bulciņas pirmajā solā un klausās mūziku austiņās,bet ir tādi,kuri šo pašu zoodārzu spēs pārvērst par inteliģentu cilvēku kopu un tā jau ir sava veida maģija.Skola jau tā ir sāpīga padarīšana,īpaši,kad tu uzzini,ka Cūkkārpa patiesībā neeksistē un,ja tu nevari iegūt skolotājus,kas pārvēršas par kaķiem,tad tev vismaz ir tiesības uz tādiem,kas iedvesmo.Un es ceru un ticu,ka tādi joprojām ir un būs vēl vairāk.

Šī tēma uzpeldēja,jo atradu matemātikas kontroldarbu,kur nulles vietā biju saņēmusi vieninieku par puķīti,kuru uzzīmēju stūrī,un atcerējos par kultuloroģijas praktikanti ar sarkanajām lūpām,kurai noteikti nevajadzētu kļūt par skolotāju.Raksts ir tik nesakarīgs,jo es vairs nemāku izteikties latviski un pašlaik mans vienīgais skolotājs ir dzīve.Laimīgu Jauno Gadu,bumbulīši!

Paula.

Profesija – suņu vīrs

Šī pilsēta ir pilna ar suņiem.Iedomājieties Rīgu,tikai katras omes un kaķa vietā,dažāda paskata suņus.Lesijas,kas sēž trolejbusos,mopšus,staigājot pa Centrāltirgu un zelta retrīverus,ēdot kūciņas operā.Es teiktu,ka omju un suņu attiecība ir 1:5,tātad,uz katru Latvijas omi,vismaz pieci beļģu suņi,bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Kad mēs šeit tikko ieradāmies,tūristiskā noskaņojumā devāmies apskatīt centru.Šeit ubagot nav aizliegts,tāpēc gan metro tuneļi,gan ielas ir pilnas ar ubagiem,kas,tāpat kā higiēnisko pakešu laiviņas un cigarešu izsmēķi Venēcijas underground kanālu pusē,nepadara pilsētu neglītāku,bet piešķir tai sava veida skarbu šarmu (gluži kā Jurģa Liepnieka kārpa).Tā kā Briselē pastāv lieliska sociālo pabalstu sistēma nodokļu maksātājiem,tad visiem pārējiem,kuriem nav paveicies ar darba atrašanu,nākas pavadīt dienas ar skatienu grīdā un burkas vāciņu rokās.Tāpēc galvenā iepirkumu iela ir pilna ar sievietēm lakatos,kurām visi iet garām tikpat nevērīgi kā blakus esošajiem atkritumu kalniem, un metro staciju soliņi uz nakts pusi tiek rezervēti bārdainiem eksponātiem,kuri tur sastiepj dormeo matračus un mandarīnu miziņas,un lieliski pavada nakti,klausoties metro DJ vakara/nakts klasiskās mūzikas playlistes skaņās,kas,starp citu,varētu nozīmēt,ka muzikāli viņi ir daudz izglītotāki par vidējo Eiropas iedzīvotāju.(Viena no mūža mistērijām-kur viņi ņem tos milzu matračus?Un,kur glabā dienas laikā?Kanalizācijas šahtās,kokos?Varbūt viņiem ir Secret Illuminati slepenā matraču pasaule,par kuras eksistenci parastie cilvēki nezin?Jebkurā gadījumā,viņi – MATRAČU CILVĒKI - IR STARP MUMS.)

Pavadot šeit ilgāku laiku,man pat sāka rasties aizdomas,ka viņiem noteiktās dienās ir savi likumi,nu,piemēram,pirmdienās ubago tikai sievietes,otrdienās vīrieši,trešdienās bērni,ceturtdienās punduri un visās pārējās dienās suņi.Jā,suņi.Par to arī būs šī realistiskā pasaka.

Turpinot notikumu atstāstu, pēc tam,kad bijām apskatījuši leģendāro Maneken Pis,kurš ir tik sīks,ka visas cilvēku masas vienkārši stāv tur ar paceltām rokām un cenšās kaut ko notvert fotoaparātos,bet pēc tam dodas uz blakus esošajiem suvenīru veikaliem,lai nopirktu reālistiska izmēra šokolādes puisēnu,ko aizvest kā suvenīru ģimenēm (“hei,ģimene,reku jums liels,čurājošs šokolādes puisītis,sadalīsim brālīgi,kurš ņems,kuru daļu,hehehe?”),devāmies uz Grand Place/Grote Markt (šo variantu,lūdzu,izrunāt ar vācu akcentu) jeb Lielo Laukumu (kurš tā nosaukts,jo ir liels/red.piezīme/) un,nogriežoties vienā no mazajām ieliņām,piesūkušies ar vafeļu smaržu,mēs nonācām pie viņa.SUŅU VĪRA.

Tātad,kas viņš ir?

Nav ne jausmas.

Suņu vīrs ir nenosakāma vecuma vīrietis,kurš KATRU dienu stāv uz vienas no Briseles centra ieliņu stūriem ar vairākiem suņiem.Mēs ieradāmies dienā,kad viņa suņu pārim bija tikko piedzimuši kucēni.Suņu vīrs,sauksim viņu par Rintintinu,bija salicis viņus kastē un izlicis apskatei,liekot visām sieviešu dzimuma pārstāvēm sajūsmā spiegt un Rintintina ienākumiem,atbilstoši spiedzienu pieaugumam,palielināties.Pirmo reizi to redzot,mūsu dzīvnieku tiesību aizstāvju dvēseles raudāja,bet akceptējām to kā vienu no beļģu dīvainībām,pēcāk es pat apcerēju vai dzemdības arī bija iespējams vērot realitātē, un vai toreiz pārdeva arī popkornu.

Lieta tāda,ka Rintintins tur bija katru nākamo reizi,kad mēs bijām centrā.Nav svarīgi vai lija lietus,vai lija lietus vai lija lietus (beļģu laikapstākļi),viņš vienmēr stāvēja savā postenī,ar kartona kastēm,segām un vismaz astoņiem suņiem,kurus pēc publikas pieprasījuma cilāja rokās,spīdināja pret skatlogu stikliem un ļāva paglaudīt.Kucēni,kurus nu jau sākam uztvert par Briselē pavadītā laika uzskatāmāko mērauklu,ir jau ieguvuši noteiktus apmērus un drīz tā viena kartona kaste būs viņiem daudz par šauru,tā kā,ja viņš neplāno viņus pārdot “Badijs spēlē flautu” topošajām daļām,plaukstošais biznesa modelis drīz izjuks.Patiesībā,šeit neiznāks nekāda pasaka,jo mana iztēle nesniedzas tik tālu,lai izdomātu iemeslus un pamatojumus tam,kāpēc vīrietis pavada savas pusmūža dienas,katru dienu izmantojot suņus,lai nopelnītu naudu.Manās laimīgajās pasakas beigās,Rintintins sarakstītu biogrāfiju,kļūtu bagāts un palaistu visus suņus brīvībā.Bet,tā kā es nepaspēju ievērot vai viņam mati nav melnbalti,nevaru apgalvot,ka viņa nodomi ir labi un kucēni netiek katru dienu sazāļoti,lai pavadītu visu dienu guļot un ar apātisku,skumju skatienu veroties tūristu sajūsminātajās acīs.

Man atkal apnika rakstīt,bet,tā kā tuvojas Ziemassvētki,izdomāšu šim stāstam skaistas beigas.Cerēsim,ka pieci beļģu bērni zem eglītes atradis suņus,vai kaut ko tikpat romantisku.Un tomēr, varu saderēt,ka Rintintins tur būs arī rīt.Un parīt.Un vēl kādu gadu.

Noslēdzot šo fantastisko,izglītojošo rakstu par suņiem,vēlos atzīmēt,ka rīt iesim uz burvīgu kafijas vietu,kuras dvēsele ir milzu brūns suns,zaļā svīterī,kurš sēž logā un vēro cilvēkus.Viņam ap kaklu ir ķēde,tāpēc viņš varētu būt kā liela Lil Wayne suņu versija.

Paldies.Turpmākie stāsti par šejienes dzīvi sekos.

P.S Skaidrības labad – Grand Place flāmu valodā sauc par Lielo Tirgu,jo tas bija tirgus laukums,nekāda sakara ar lielumu.INTELLIGENCE POINTS UP!

Lietu reliģija

Es esmu no tiem cilvēkiem,kas konfekšu un košleņu paciņas izēd piecu minūšu laikā.Vienalga,cik liels ir apjoms,es cītīgi nosūkāšu visas konfektes,arī tās negaršīgās,ar citronu garšu,par spīti surstošam mutes dobumam un nākotnes zobu caurumu garu izmisīgajiem kliedzieniem.Sabāzīšu visas košļenes reizē mutē tik daudz,ka paliks neiespējami uzpūst stilīgu burbuli.(Jāatzīst,ka sabāzt visus chewitus reizē mutē, ir bīstami dzīvībai./red.piezīme/).

Vienmēr esmu prātojusi,kāpēc tā.Tas pats ar tomātiem.Skaisti sagriežu riteņu formas ripiņās,uzlieku uz maizes,uzberu sāli un gatavs.Bet paliek galiņi.Bez sāls,ar mizu.Un man viņus jāapēd,citādi kaut kas nebūs pareizi.Varbūt esmu saskatījusies pārāk daudz CSI,bet man vienmēr gribas noslēgt lietas.Pabeigt.Neatgriezt vaļā krānu,lai pēc tam appludinātu visu pagastu.Vispār jau smieklīgi,ka to haotismu,kas valda manī,es cenšos ierobežot ar pārtikas produktu pilnīgu izlietošanu.Jo pašlaik visi krāni manā dzīvē ir tik ļoti vaļā,ka pat viena lieta,kas tiek noslēgta,uzliek plāksteri uz haosa un nepabeigtības brūcēm.Tāpēc manu domu stāvokli simbolizē tās desmit tukšās konfekšu kastes uz mana galda.

Tāpat ar biksēm.Aizvakar piecēlos ar domu,ka jānopērk bikses.Tā vienkārši,no zila gaisa.Un viss,cauri ir.Ēdu brokastis,mazgājos,domāju tikai par biksēm.Liekas,ka tas ir dzīvības un nāves jautājums,ka vajag tās bikses.Tagad man ir bikses.Bet,kāpēc?Kurš,pie velna,izdara tās izvēles manā vietā?A?

Eu,nofočējamies lapu kaudzē?

Es ticu rudenim.Rudenī gaiss smaržo pēc atmiņām un melanholijas.Koki luksofora krāsās,salstoši pirksti,ielu gaismu diskobumbas visapkārt un skrejošu,pelēku cilvēku ēnas.De ja vu sajūta,kas neatkāpjas un ik pa laikam  ieelpo pakausī,liekot kaut kur iekšienē ar negaidītu sitienu iemesties caurvējam,kas atsauc atmiņā bērnību.Bērnību ar sarkaniem vaigiem,kodīgiem džemperiem,kastaņu kariem,kļavu lapu vākšanu un dārzeņu vīriņu taisīšanu bērnudārzos.Kas ir ar to bērnību?Bērnība,bērna bijība,blablabla.Seni foto,kuros mūsu amiņu kloni ir ietērpti krāsainos disko tērpos un smaida bezzobainu smaidu  fotokamerai,sēžot uz smilšu kaudzes.Pūšot svecītes.Dejojot.Šūpojoties.Pludmalē, ēdot arbūzu.Tu skaties uz tām papīra lapiņām,kas ir sevī sasūkušas tik daudz emociju un domā,kur tas viss ir tagad?Uz mani tās fotogrāfijas raugās pārmetoši.Un raudzīsies visu mūžu.Jo.Jo tas viss no turienes izskatījās tik viegli,veroties caur piecgadīgas meitenes skropstām.Izaugšu.Kļūšu slavena.Bagāta.Mūziķe.Kosmonaute.Padarīšu vecākus laimīgus.Būšu laimīga.Bet tagad.Tagad mēs vairs bildēs neesam dabiski.Nekad.Jo mēs zinām,ka mūs fotografē.Jo mēs paši vairs nezinām,ko gribam.Tas mazais bērns,tur,sen,sen atpakaļ nezināja,ka tiek notverts.Mēs zinām.Un apaugam ar šo pozēšanu.Tēlošanu.Apziņu,ka mēs neesam brīvi.Ka vienmēr būs kāds,kas mūs mēģinās notvert kadrā.Jo mums jārada pareizais iespaids par sevi,pirmkārt jau,pašiem sev.Tāpēc,es neticu fotoalbumiem.Es ticu tikai tām bērnības bildēm.Ar sarkanajiem vaigiem,kņudošiem džemperiem un kļavu lapām.Un vēl es ticu rudenim.Un tagadnei.Un tam,ka šis gadalaiks liek radīt daudz dumju,nostaļģisku bloga ierakstu.

Paula.

BAJSIKL

Kas es vispār būtu par stilīgu, mūsdienīgu blogeri, ja neuzrakstītu vienu rakstu par riteņiem? Un dažādiem fotoattēliem, kuros pozēju pie antīkas celtnes/koka/staba/loga/pieminekļa/sienas ar RĪGA kreklu un savas miskastes saturu uz galvas (@paulesiga)?OK, to vēlāk, bet velo man tiešām ir sasāpējusi tēma.

Lai gan dažiem uber-experienced-hard-pro velosipēdistiem netraucēja Arktikas aukstums un lāstekas nāsīs arī ziemas vidū, beidzot saulīte spīd, pienenes zied, un no pagrīdēm, kopā ar stilīgi ģērbtiem bezpajumtniekiem un Jehovas lieciniekiem, izbrauc arī kaudzēm citu riteņbraucēju. Mazi, lieli, ar fiksīšiem un normāliem riteņiem, nav starpības. Viss ir baigi forši līdz tam  brīdim, kad riteņbraucējs satiek gājāmgājēju un sākas karš, kurš ilgst apmēram piecas sekundes, un labākajā gadījumā beidzas ar miermīlīgu pabraukšanu garām, sliktākajā ar niknu tvītu vai nopietniem riepas formu zilumiem. Un tā tas atkārtojas atkal.Un atkal. Un atkal. Un tā vietā, lai kaut kas šajā jautājumā tiktu risināts, tiek celtas kaķu mājiņas.OK.

Man ir tā, ka daļēji atrodos abās karojošajās frontēs – esmu praktizējoša kājāmgājēja un pastāvīga nav – tiesību- nebraucu – pa – šoseju riteņbraucēja, un tam būtu manī jāvieš kaut kāda veida sapratni vai vismaz objektivitāti,bet nē, braucot ar velo es turpinu cītīgi ienīst visus IENAIDNIEKU OBJEKTUS,KAS IET AR KĀJĀM MANĀ ZONĀ,bet, ejot ar kājām, man nekas nebesī vairāk kā dzindzinošas skaņas, kuras visnepiemērotākajā brīdī liek salekties un gandrīz izvemt sirdi ārā. Apkopoju pāris velo dzīves patiesības :

1.  Te būs jārunā Emīla vārdiem : “Kad man ir zvaniņš es nedrīkstu dzindzināt, bet kad man nav zvaniņa es nevaru dzindzināt- tad kad, lai es dzindzinu?” Skan jau izcili stulbi, bet tā tiešām ir. Ja tu mīļi, sakopojis visu savu laipnību tajā vienā dzidrajā,skaistajā zvaniņa dzindoņā centīsies pabrīdināt priekšā ejošo gājēju, viņš dusmosies. Ja tu nedzindzināsi, viņš dusmosies. Ja tu kliegsi, viņš dusmosies. Ja tu mēģināsi imitēt zvaniņa skaņas, viņš dusmosies.Pat ja tu pats būsi saģērbies zvaniņa tērpā, viņš dusmosies.Risinājuma nav.

2. Es varu paciest korpulentus cilvēkus, kuru dzīves jēga ir gliemeža gaitā iet tā, lai būtu neiespējami pabraukt garām. Es varu paciest tās ģimenes, kuras uz ietvēm spēlē kaļimbambam un ir satvērušās sumo tvērienos tā,lai viņiem cauri nevarētu iziet neviena dzīva būtne. Es varu paciest arī tos cilvēkus, kuriem liekas jautri iet līkločos un tikt sabrauktiem. Es varu saprast arī tās omes, kurām šķiet nenormāli jautri atvērt savus XXL izmēra lietussargus brīdī, kad garām braucu es.Bet, BET, es nevaru paciest mazus sunīšus, kuri ir piesieti pie garām saitēm un ieraudzījuši mani,skrien man apkārt, būtībā spēlējot dzīvnieku Bada Spēles ap manu riteni. Ļoti jautri, nu neizsakāmi. Negribu būt ļauna,  bet ja tas tā turpināsies, tad es kļūšu par 21.gadsimta Kruellu. Ar riteni. Un, starp citu, lai jūs visi mani neuzskatītu par dzīvnieku ienīdēju, man ir arī risinājums :

Un visi būs laimīgi.

3. Tas lieliskais tvīts, kas nu jau kādu gadu ceļo apkārt ar visu to “kājāmgājēj, neuztraucies, riteņbraucējs tev apbrauks apkārt, turpini iet taisni,miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts” nestrādā. Nu nav tā. Man parasti gadās ar pretīmnākošo gājēju nodibināt tādu acu skatienu, ka liekas, ka mēs viens otru saprotam pilnībā, būtu pazinuši viens otru vairākus gadus un būtībā varētu tūlīt uz vietas  apprecēties, bet tad BAM! sadursme, visa mūsu GARĪGĀ SAIKNE izjūk pa gabaliņiem, un visi ir nikni, un jūtas stulbi. Un tur neko nevar darīt, ja nu vienīgi katru reizi, kad pretī nāk cilvēks, nokāpt no riteņa, uztaisīt reveransu un skaisti paiet garām.NĒ. No otras puses,iet ar smaidu sejā tieši  virsū braucošam ritenim kaut kā negribās, ja neesi pašnāvnieks vai tas maziņais suns, kuru minēju iepriekšējā punktā. Viss būtu vienkāršāk, ja būtu velosipēdistu celiņi, pa kuriem neietu neviens cilvēks. DREAM ON.

4. Velosipēdistu celiņi. Nerunājot par to, ka tos vajadzētu daudz vairāk, tos vajadzētu arī pamanāmākus, piemēram, zaļonkas zaļus, lai cilvēki viņus ievērotu. Citādi man tiešām reizēm šķiet, ka atsevišķi eksemplāri tos ierauga un nodomā ”o,īpašs celiņš,īpašiem cilvēkiem, un es taču esmu tik ļoti īpašs, iešu pasaukt savus īpašos draugus, lai mēs varētu pa to pārvietoties katru dienu un būt īpaši”. Kājāmgājēji iet pa savu celiņu, velobraucēji brauc pa savu.Tas būtu skaisti.

Pienācis tas brīdis, kad man atkal ir apnicis rakstīt. Un es tiešām varētu šādā pašā veidā arī pačīkstēt PRET riteņbraucējiem, bet nav jau jēgas. Turpināšu cerēt, ka tuvākajā laikā izdomās teleportāciju. Vai vismaz mazas, krāsainas lidmašīnītes, lai varētu taisīt uzbraucošus rakstus par nepieklājīgiem putniem.

Paula.

Ā, un manā vārdā ir nosaukts Ērenpreiss velosipēds. Jā,šis bija uzaicinājums man to uzdāvināt.

ŠONEDĒĻ DZERU,UN KO JŪS?

Pirmdiena

Milk – Kings Of Leon

Otrdiena

Lemonade – CocoRosie

Trešdiena 

The Water – Feist

Ceturtdiena

 Coffee & TV – Blur

Piektdiena 

Hurricane Drunk – Florence And The Machine

Manuprāt, vār…

Manuprāt, vārdnīcas, atšķirībā no Madonnas, noveco līdzi laikam, un būtībā jebkurš vārds šodien var nozīmēt vienu, bet rīt jau pilnīgi kaut ko citu.Nu,piemēram,ūdens piektdienas vakarā un ūdens sestdienas rītā.Jūtat atšķirību?

Tāpēc vajadzētu ieviest mūsdienīgu skaidrojošo vārdnīcu,kas ir saistīta ar dažādām asociācijām.

Mani pagaidu priekšlikumi :

Pieaugušais – stāvoklis,kad cilvēks jūtas mūžīgi noguris, ja nē, tad domā, ka kaut kas nav kārtībā un cenšas darīt visu,lai atkal būtu noguris. Vairs neēd brokastīs kellogu ar pienu,smejas par Grigaļa laika ziņu jokiem,cītīgi seko līdzi politikai un laika ziņām,lai būtu,par ko runāt neveiklos brīžos ar citiem pieaugušajiem, un strīdas ar visiem, kuri neietilpst pieaugušo kategorijā.Mēdz bieži iedzert,lai aizmirstu to,ka ir pieaugušais.

Izmisums – stāvoklis, kas visbiežāk sastopams piektdienu naktīs dažādos Vecrīgas klubos, izmisumu var atrast zem biezas tonālā krēma kārtas, kaut kur izmētātu starp ārzemniekiem un izmaksātiem kokteiļiem.To var ļoti viegli nomaskēt, tāpēc izmisumu bieži jauc ar vārdu “jautrība”.

Garlaicība – tā ir pelēkā krāsā, visbiežāk sastopama cilvēku galvās, bet no turienes iznāk laukā ar pildspalvu zīmētos astotniekos, caurumos, kas rodas no skatīšanās sienā vai televizorā, kā arī neremdināmas sālītu kliņģerīšu ēšanas veidolā. Garlaicības dēļ tika izgudrotas tādas lietas kā sekss, internets un dziedāšanas šovi.

Nelaime – stāsts par vampīru, kurš iemīlas meitenē un brīvajā laikā mirdz,raud vai ballējas ar muskuļainiem vīriešiem, kas staigā bez krekliem un brīvajā laikā pārvēršas par vilkiem, sauktiem arī par Kiviču.

Krēsla – nelaime.

Ekstrasenss – parasti atrodas Krievijā un nēsā neglītas drēbes.Spēj paredzēt un saprast visu,izņemot to,ka nav ekstrasenss.Patīk filmēties un līķi.

Sandales – NĒ.

Turpinājums sekos – frāze, ko mēdz lietot, kad noriebusies iesāktā darbība un tai visdrīzāk nebūs nekāda turpinājuma, bet vajag to pabeigt ar pieklājīgiem vārdiem.

Turpinājums sekos.

Paula.